Viņa ieradās pludmalē ar pārliecību, kas apžilbināja. Īsa, gaisīga lina kleitiņa — balta kā jūras putas, tik viegla un plāna, ka mēness gaismā tā kļuva gandrīz caurspīdīga. Zem tās — nekas. Ne krūštura, ne biksīšu. Viņa jau zināja — šī nakts nebūs piesardzības pārņemta.
Kleitas lencītes slīdēja pār viņas saules skūpstītajiem pleciem, un vējš spēlējās ar audumu tā, it kā pats vēlētos atklāt viņas noslēpumus. Krūšu kontūras, gurnu līnijas, lēnais solis — viss viņā elpoja vilinājumu. Pie potītēm smiltis mirdzēja kā zeltaini putekļi, bet mati, viegli sakušļoti jūras vējā, krita pār pleciem viļņainās šķipsnās — kā sirēnai, kas iznākusi no viļņiem. Uz lūpām spēlējās viegls, noslēpumains smaids. Tajā slēpās visas nakts solījums.
Viņa bija vilinājums — tīrs, nepiesātināms, bez vulgaritātes, bet ar nevaldāmu erotiku katrā kustībā.
Viļņi sitās pret krastu kā nemierīgas sirdis. Nakts bija silta, gaisā virmoja sāls un kaut kas vēl... kaut kas dzirkstošs, elektrizējošs. Viņi skrēja pa pludmali — viņas smiekli skanēja kā zvani, bet viņa skatiens jau bija tumšs no iekāres. Viņš noķēra viņu tieši tad, kad viņa gandrīz paslīdēja aiz smilšu kāpas. Viņas mugura atdūrās pret viņa krūtīm, un viņš dziļi ieelpoja viņas kakla smaržu — karsta āda, nedaudz sviedru, mazliet jūras. Perfekts kokteilis kaislei.
Viņa rokas paslīdēja zem viņas kleitas. Tur nebija nekā. Viņa jau sen to bija izlēmusi. Viņas gurni automātiski atbildēja pieskārieniem, vaigi kvēloja, bet acis izaicināja: “Dari to.”
Viņš nolieca viņu — ceļgaliem smiltīs. Kleita tika uzvilkta augšup, atklājot viņas iekāres pilno kailumu. Viņa mēģināja noturēties mierā, bet viņš vilcinājās, tīši. Viņš viņu moka, ar pirkstu galiem slīdot gar viņas iekšējo augšstilbu, apstādinot pieskārienu tieši tur, kur viņa visvairāk to alkst.
“Lūdzu...” viņa iečukstēja. Un tas bija viss, kas viņam bija vajadzīgs.
Viņš ieiet viņā — strauji, bez brīdinājuma — un viņas balss pazūd viļņu šalkoņā. Viņi kustas kopsolī ar jūru — plūstoši, mežonīgi, nevaldāmi. Smiltis, sāls, āda, nagi, zobi viņas kaklā. Šajā brīdī nav nekā cita, tikai viņi divi, tikai instinkts un slāpes vienam pēc otra. Viņas kliedziens. Viņa rūciens. Un tad — eksplozija. Viņi izplēšas visumā kā zvaigžņu sprādziens.
Kad viss ir rimis, viņi noguļas smiltīs. Viņas mugura atbalstās pret viņa krūtīm, viņu elpas joprojām smagas. Viņi klusē — ne tāpēc, ka nav ko teikt, bet tāpēc, ka viss jau tika pateikts... ar ķermeni.
Comments