Es tolaik biju gadus divdesmit pieci vecs. Īrēju dzīvokli no tantes draudzenes. Viņai bija vairāki dzīvokļi, kurus viņa izīrēja dažādiem cilvēkiem, bet šis atradās vienā kāpņu telpā un stāvā ar dzīvokli, kurā viņa pati dzīvoja. Saimniece bija vienā vecumā ar manu tanti, ap gadiem piecdesmit, vidēja auguma, tumšiem matiem un brūnām acīm. Viņas skatiens bija tik izteikti stingrs, ka pirmo reizi satiekot, likās, ka viņa redz man cauri. Viņas vīrs dzīvoja un strādāja ārzemēs un reti atbrauca uz Latviju. Un meita, kura studēja Rīgā , mēnešiem pat neatbrauca mājās. Nu jau kādus dažus mēnešus biju tur nodzīvojis, līdz vienu dienu saņēmu no dzīvokļa saimnieces sms, ka viņa gribot apskatīties ūdens skaitītājus un prasīja, kurā laikā viņa varot atnākt. Atbildēju, ka viņa var nākt jebkurā laikā kad vien vēlas un ja neesmu mājās, tad droši, lai ieiet un apskatās, jo zināju, ka viņai ir pašai savas atslēgas. Bija nedēļas vidus un darbā iedeva brīvdienu. Pārnācis mājās domāju ko darīt, līdz domas nonāca pie manas mīļākās nodarbes. Man patika iztēloties, ka esmu kāda varā un tieku izmantots un sodīts dažādos veidos. Tā arī šoreiz ātri uz virtuves galda izliku visu izklaidei nepieciešamo un izģērbos pliks. Un izvilku lapiņu ar uzdevumu. Man uz lapiņām bija detalizēti sarakstīti dažādi sodi un uzdevumi. Izlasījis uzdevumu ķēros pie darbiem. Koridorā bija metāla apkures caurule pie kuras sevi piesēju. Vienu auklas galu pie caurules, bet otrs bija apsiets ap olām. Acis bija aizsietas. Šis uzdevums bija plikam tādam stāvēt pusstundu kā pie kauna staba. Biju izdomājis arī kā rokas nofiksēt uz muguras, bet vienmēr pieliekot zināmu piepūli varēju dabūt vaļā. Kādu brīdi jau šādi biju stāvējis un iztēlojies, ka tieku sodīts kādā publiskā vietā, līdz dzirdu pie durvīm kādu klauvējam. Domāju tūlīt aizies, bet nē, dzirdu kā tiek atslēgtas durvis. Atcerējos par sms un uztraukumā, kā par spīti protams rokas vaļā dabūt nevar, aizmukt uz citu istabu arī nevar. Domāju viss - dzīve beigusies. Mute pēkšņi sausa un pateikt arī neko navaru. Nezinu cik ilgi viņa uz mani tādu skatījās, bet man likās veselu mūžību. Man kauns un uzbudinājums nenormāls, viņai pārsteigums. Viņa man palīdzēja atbrīvot rokas un tad mums bija pārrunas. Viņa teica, ka nekad dzīvē neko tādu nav gaidījusi un vēl jo vairāk no manis. Viņa lika, lai izstāstu ko es tikko esmu darījis un kāpēc. Tā jau bija kauns, kur nu vēl stāstīt. Neko sakarīgu pateikt nevarēju. Lūdzos viņai, lai tikai kādam neizstāsta. Un tad viņa mani sāka nedaudz šantažēt. Viņa teica, ka ja gribot, lai tas paliek noslēpums, tad viņa rīt vakarā atnākšot un tad gan man būšot viņai jāizstāsta viss, ja nē, tad lai meklēju citu dzīvokli un visu izstāstīšot manai tantei. Pa nakti visu pārdomāju un nākošā dienā aizsūtīju viņai sms, ka vakarā gaidīšu. Viegli nebija, bet izstāstīju visu par sevi. Promejot viņa noteica, ka viņai vajagot pāris dienu padomāt, ko darīt. Visu nedēļu bija klusums. Īsti nezināju ko darīt un ko domāt. Iekšā visu laiku baigais nemiers un uztraukums. Sestdienā bija paredzēta radu un kaimiņu lokā jubileja. Arī tante tur bija. Visu laiku domāju, ka tik viņa jau nezina. Bet pavadot vakaru viss bija kārtībā. Toties svētdienas rīts gan bija savādāks. Es vēl gulēju, kad izdzirdēju kādu klauvējam pie durvīm. Piecēlos un tāds pats vienās apakšbiksēs atvēru durvis. Bija atnākusi kaimiņiene , kura noteica, ka šoreiz klauvējusi, lai nepārsteigtu mani atkal pliku. Atbildēju, ka visu laiku jau tā nedaru un cenšos laboties. Kauns bija joprojām un nevarēju viņai paskatīties acīs, bet aicināju viņu tālāk un piedāvāju kafiju. Dzerot kafiju viņa mani pārsteidza. Viņa pēkšņi teica, ka ja jau reiz esot mani redzējusi pliku un es esot izstāstījis kā man pašam patīkot sevi pamocīt un sodīt , kaut arī dažas lietas viņai liekoties briesmīgas, viņa gribot to visu redzēt. Viņa bija redzējusi arī lapiņas uz kurām es biju uzrakstījis detalizēti sodus. Es biju vēl vairāk šokā un teicu, ka nezinu vai to spēšu. Viņa atteica, ka ja jau es vēl vēloties, lai to neviens nezina, tad gan jau spēšot. Nekas cits neatlika kā piekrist. Prasīju viņai, kuru dienu viņa to vēlas. Uz ko saņēmu atbildi, ka nav ko vilkt garumā un lai sākot tagad. To, ka viss notiks tik pēkšņi, to nu gan negaidīju. Nedaudz vēl svārstījos, jo zināju, ka ne visus uzdevumus vienmēr varēju izpildīt līdz galam un to arī viņai pateicu. Bet viņa stingrā balsī atbildēja, ka viņai vienalga, jo viņa gribot redzēt visu un atlaides nebūšot. Manu kaunu un uzbudinājumu varēja redzēt caur apakšbiksēm. Nekas cits jau neatlika kā padoties viņai. Izliku visu nepieciešamo turpat uz virtuves galda un novilku apakšbikses. Šis vien jau likās, kā vesels piedzīvojums, kur nu vēl viss pārējais. Viņa palika nedaudz dusmīga un teica, ka lai nevelkot garumā, jo šodien mums būšot jāizpilda visi uzdevumi un viņai te neesot laika sēdēt visu dienu. Saņēmos un izvilku pirmo lapiņu. Viņa lika, lai nolasu skaļi. Ārprāts kāds kauns, bet sāku lasīt...
Komentāri