Vakars bija silts, un pagalms piepildījās ar smiekliem, klusiem tostu čukstiem un vīna glāžu šķindoņu. Ilze, tērpusies vieglos, īsos svārkos un baltā topiņā, sēdēja uz dārza terases margas, kājas lēni šūpodama gaisā. Viņas skatieni šad un tad aizkavējās pie Raivja – kaimiņa no blakus dzīvokļa, kurš nesen bija pārvācies, bet jau bija ieguvis vietu kaimiņu draudzīgajās sarunās.
Viņš stāvēja pie galda, smaidot un runājot ar pārējiem, bet ik pa laikam pameta skatienu Ilzes virzienā. Viņas klātbūtne bija viegla, bet tajā pašā laikā noslēpumaina – tāda, kas liek vīrietim aizdomāties, vai viņš tiešām tikai iedomājas, vai tomēr viņa ar apzinātu rotaļīgumu vilina.
Kad vakars ievirzījās vēlajā stundā un vairāki kaimiņi jau devās mājup, Ilze paņēma vēl vienu vīna glāzi un lēni piegāja pie Raivja.
— “Tev garšo sarkanvīns?” viņa jautāja, pasmaidot un pietuvojoties tik tuvu, ka viņš sajuta vieglo smaržu no viņas ādas.
— “Atkarīgs no kompānijas,” Raivis atbildēja, paceļot uzacu un ciešāk ieskatoties viņas acīs.
Ilze pasmējās un viegli pieskārās viņa rokas iekšpusei ar saviem pirkstiem – tik nemanāmi, bet ar pietiekamu ilgumu, lai Raivis to sajustu kā strāvu. Viņa nevērīgi pieliecās, lai noliktu glāzi uz galda, un viņas svārku mala pavirzījās augstāk, atklājot mirkli no baltajām stringa biksītēm. Raivis ievilka elpu un piespieda sevi novērst skatienu, bet viņas klātbūtne bija pārāk hipnotizējoša.
— “Tu izbaudi vakaru?” viņa iečukstēja, noliekoties tuvāk, it kā tikai sarunas turpināšanai, bet viņas lūpas bija bīstami tuvu viņa kaklam.
— “Jā… arvien vairāk,” viņš klusi atbildēja, liekot roku uz margas viņai blakus – ne pieskaroties, bet radot sajūtu, ka starp viņiem ir tikai viens elpas vilciens.
Ilze pasmaidīja un uz mirkli apstājās, vērojot viņa reakciju. Tad viņa saņēma viņa skatienu un čukstus piebilda:
— “Tad varbūt nevajag, lai vakars beidzas tik ātri?”
Viņu skatieni sastinga viens otrā, un tajā brīdī starp viņiem vairs nebija nekādu jautājumu.
Raivis juta, kā sirds sāk sisties straujāk. Ilzes balss tonis, vīna reibums un siltā nakts atmosfēra radīja sajūtu, ka laiks ir apstājies. Viņa skatieni slīdēja no Ilzes lūpām uz viņas atsegto plecu un atpakaļ, un viņam vairs nebija šaubu – viņa zināja, ko dara.
— “Un kā tu iedomājies, ka šis vakars varētu turpināties?” Raivis vaicāja, viegli pasmaidot.
Ilze ar pirkstu galiem uz mirkli pieskārās viņa apakšdelmam, tad lēnām pacēla glāzi un iedzēra pēdējo vīna malku. Viņa nolika glāzi uz galda un, neatraujot skatienu no viņa, klusi sacīja:
— “Varbūt vari pavadīt mani līdz dzīvoklim?”
Raivis pasmaidīja, sajūtot, kā starp viņiem spriedze kļūst neizturami salda. Viņš pavēra roku, ļaujot viņai pirmajai doties pa dārza celiņu, kur sveču gaisma spēlējās ar viņas viegliem svārkiem un kailajiem augšstilbiem.
Kad viņi nonāca līdz Ilzes durvīm, viņa atslējās pret tām, paskatījās uz Raivi un ar vieglu kustību pieķēra viņa kreklu starp pirkstiem, it kā vilinot viņu tuvāk.
— “Tu taču neļausi man palikt vienai šajā garajā naktī?” viņa piebilda, viegli sakot to caur smaidu.
Raivis mirkli kavējās, bet tad viņš pietuvojās pavisam tuvu, līdz sajuta viņas elpu uz savas ādas. Viņa pirksti slidinājās pa viņa roku, bet tad viņa ar vieglu kustību satvēra viņa kaklu, maigi piespiežoties tuvāk.
— “Man šķiet, ka tev jau ir atbilde,” viņš čukstēja, un mirkli vēlāk viņu lūpas satikās.
Sākumā lēni, kā izbaudot gaidīto mirkli, bet drīz vien Ilze ciešāk piespiedās viņam klāt, un viņu skūpsts kļuva dziļāks. Viņa atslēdza durvis, un abi kopā lēnām iegāja dzīvoklī, kur vasaras nakts karstums šķita tikai pieaugošs.
Iekšā dzīvoklī valdīja patīkams puskrēsla apgaismojums – neliela galda lampa izmeta siltu gaismu uz koka grīdas, un pa daļēji atvērtajiem logiem plūda nakts svaigums, sajaukts ar pilsētas tālajiem trokšņiem.
Ilze lēni pagriezās pret Raivi, viņas skatiens bija viegli izaicinošs, bet vienlaikus maigs. Viņa atspiedās pret durvīm un vilinoši pacēla uzaci.
— “Man šķiet, ka tev tiešām nebija plāns šovakar doties prom tik ātri,” viņa čukstēja, pirkstiem lēnām novelkot gar viņa apakšdelmu.
Raivis neuztraucās vairs par atbildēm – viss jau bija skaidrs. Viņš pietuvojās, viņu ķermeņi sastinga tikai niecīgā attālumā viens no otra. Ilze uz mirkli aizvēra acis, sajūtot viņa roku, kas viegli pieskārās viņas gurnam, pirkstiem slīdot gar plānā auduma maliņu.
Viņš noskūpstīja viņas atsegto plecu, tad viegli virzījās augšup, līdz viņu lūpas atkal satikās. Šoreiz skūpsts bija dziļāks, pirksti ciešāk satvēra viens otru, un elpas kļuva lēnākas un dziļākas.
Ilze pieķērās pie viņa krekla malas un lēnām to vilka augšup, viņas pirksti slidinājās pāri viņa siltajai ādai, it kā iepazīstot katru līniju. Viņš palīdzēja to novilkt, un tajā pašā brīdī viņa ar rotaļīgu smaidu spēlējās ar savas blūzes pogām, lēnām tās atsprādzējot, it kā izbaudot katru sekundi, kad viņa atklājās viņa skatienam.
Nakts solījās būt gara, un starp viņiem nebija vairs nekādu robežu – tikai kaisle, kas uzliesmoja lēnām, bet neatgriezeniski.
Raivis ar pirkstu galiem viegli pieskārās Ilzes viduklim, sajūtot siltumu cauri plānajam audumam. Viņa ķermenis reaģēja uz viņas tuvumu – kārdinošo smaržu, ādas maigumu un veidu, kā viņa lēni kustējās viņa priekšā, it kā spēlējoties ar gaidām.
Ilze, nenovēršot skatienu, pacēla rokas un lēnām atsprādzēja pēdējo savas blūzes pogu. Audums viegli noslīdēja no viņas pleciem, un Raivis ievilka elpu, vērojot, kā viņa apzināti ļauj tai nokrist uz grīdas. Zem tās atklājās smalka, baltas mežģīnes veidota apakšveļa, kas izcēla viņas sievišķīgās aprises.
Raivis nevilcinājās – viņa pirksti slīdēja gar viņas muguru, atrada mazās siksniņas un, pavelkot tās lēni lejup, viņš ļāva blūzes vietu ieņemt kailai ādai. Viņš noskūpstīja viņas atsegto atslēgas kaulu, tad lēnām virzījās lejup, ar lūpām pieskaroties viņas ādai.
Ilze pasmīnēja un pietuvojās viņam vēl ciešāk, viņas gurni viegli piespiedās pret viņa cieto vēderu. Tad viņa pavilka viņa jostas sprādzi, pirkstiem veikli atbrīvojot siksnu un ar vienu kustību atsprādzējot pogu uz viņa džinsiem.
Raivis ļāvās viņas tempam – viņa pirksti slīdēja gar audumu, lēnām velkot džinsus lejup. Viņš palika viņas priekšā, tikai vieglos bokseršortos, un viņu starpā vairs nebija nekādu barjeru.
Ilze atkal pacēla acis uz viņu, rokas uzlikdama viņa krūtīm, un viegli iesmaidīja.
— “Es domāju, ka mēs esam gatavi šai naktij,” viņa čukstēja, pievelkot viņu tuvāk, līdz viņi abi sajuta viens otra kailo ādu.
Ilze juta, kā Raivja pirksti ciešāk apvijas ap viņas vidukli, pavelkot viņu tuvāk. Viņas elpa kļuva straujāka, sajūtot viņa karsto ādu pret savu. Viņa nagi viegli ieskrāpēja viņa plecus, kad Raivis, nelaužot acu kontaktu, lēnām nolaida roku zemāk, pirkstiem slīdot gar viņas augšstilbiem.
Viņa elpa aizrāvās, kad viņa pirksti pārvilkās pāri plānajam audumam starp viņas kājām, viegli pieskaroties, bet pietiekami, lai viņas ķermenis reaģētu ar nepārprotamu trīsas vilni. Viņš pasmaidīja, jūtot, cik ļoti viņa jau ir iekarsusi.
— “Tu laikam par šo domāji jau labu laiku,” viņš čukstēja, pirkstiem lēnām iezīmējot ceļu starp viņas augšstilbiem.
Ilze uz mirkli sakoda lūpu, bet tad pasmīnēja, ar abām rokām apvijot viņa kaklu un iečukstot atbildi tieši viņa ausī:
— “Un tu ne?”
Raivis neatbildēja – viņš tikai ar pēkšņu, bet kontrolētu kustību satvēra viņu ciešāk un piespieda pie sienas, ļaujot viņai sajust viņa spēku un vēlmi. Viņa siltā elpa piepildīja telpu starp viņiem, un Ilze, pilnībā ļaujoties viņa rokām, atlieca galvu, sajūtot, kā viņa pirksti drosmīgi atrod ceļu zem biksītēm, viegli pieskaroties viņai tur, kur viņa jau sen bija vēlējusies sajust viņa pieskārienus. Viņa elpa kļuva trauksmaināka, un viņa neapzināti ieķērās viņa plecos, nagiem viegli iespiežoties viņa ādā.
— “Tu esi neticami mitra…” Raivis čukstēja, viņa balss skanēja aizsmakusi no pieaugošās kaisles.
Viņa pirksti lēnām spēlējās ar viņu, radot nepārprotamu vilni caur viņas ķermeni. Ilze aizvēra acis, ļaujoties katram viņa pieskārienam, viņas gurni automātiski atbildēja ar vieglu kustību pret viņa roku.
— “Tev patīk, ka es tā daru, vai ne?” viņš piebilda, lūpām noslīdot lejup pa viņas kaklu, atstājot dedzinošus skūpstus uz viņas ādas.
Ilze varēja tikai klusi noelsoties, viņas nagi ciešāk ieķērās viņa mugurā. Viņas elpa kļuva saraustīta, kad Raivis vēl dziļāk ielīda viņas slēptākajās vietās, viņa pirksti ritmiski un prasīgi spēlējās ar viņu.
Viņa vairs nespēja savaldīties – viņa aizķēra viņa bokseršortu malu un ar vienu, izlēmīgu kustību tos novilka, atklājot viņu pilnībā. Viņas skatiens kļuva vēl karstāks, un lūpās parādījās nerātns smaids.
— “Tagad mana kārta tevi pavedināt,” viņa čukstēja, lēnām noslīdot uz ceļiem viņa priekšā…
Komentāri