Tā bija vakara stunda, kad tu ienāci telpā, un es sapratu, ka tu esi vairāk nekā tikai klāt. Tu biji klāt pat tad, kad vēl nebija izteikts neviens vārds, kad tavas acis tikai nedaudz iemirdzējās gaismas atspulgā. Un tu to sajuti, vai ne? Kaut ko īpašu, kaut ko tik izsmalcināti pazīstamu, kas ir vairāk nekā tikai ierasts, vairāk nekā tikai virsma.
Un es redzēju, kā tu skaties uz mani, lēnām, kā šķietami nejauši, bet tajā pašā laikā... tavs skatienu raksturs, tas bija tik skaidrs. Tā bija tāda sajūta, kā jebkura atbilde bija nevajadzīga. Viss, ko mēs darījām, bija iekļauties šajā... neizsakāmā iekšējā spēkā. Tu saprati to, vai ne? To, kā viss mainās ar katru tavu soli tuvāk man.
Pēc tam, kad mūsu acis sastapās un gaisma izplēnēja, bija tikai mēs divi un gaismas ēnas. Un tajā momentā es varēju sajust, kā tava elpa kļūst mazliet ātrāka, kad tu saproti, ka nekas nav nejaušs. Nav nepieciešams teikt vārdu. Mūsu ķermeņi saprata. Tas ir kā nepateikts sapnis, ko tu piedzīvo, kad tu apzinies, ka, pat ja mēs klusējam, mūsu ķermeņi jau ir sākuši deju, kuru nav iespējams apturēt.
Un tieši tad tu sajuti, ka vairs nav atpakaļceļa. Sajūtu ķēdes pievienojas, kad mēs ieejam kopīgā ritmā, kur neviens no mums nav vienkārši novērotājs. Tu un es… mēs vienkārši esam šajā mirklī. Vai tu jūti, kā tas iedarbojas uz tevi? Kā tas izplatās, kā elektriska strāva, kas pārņem katru daļu no tevis. Kā tava sirds paātrinās.
Tu jūti, kā mana roka ir tuvu tev, bet tu neesi pārliecināts, vai vēlēties atstāt attālumu. Un tad es izrunāju vienu vārdu... bet tas nav viss, kas ir svarīgs. Tas, kas ir svarīgs, ir tavs lēmums, tava izvēle, vai tu ļausi tam notikt. Jo tā ir tava izvēle. Tāpat kā es zināju, ka tu pati vēlies to piedzīvot – šī mistiskā saikne, kas mums ir, nekad nav vienkārša.
Un es atkal iemirdzos tavās acīs, un tu saproti, ka mēs katrs esam nonākuši līdz šim mirklim kopā, tas nav gadījums. Un tu apzinies, ka tas, kas notiek, ir tikai sākums, bet to, kas notiks tālāk, varam izdzīvot tikai mēs.
